Autors Līva Oliņa

Vecāmamma rušinoties zemē pazaudēja savu laulības gredzenu, bet papus, rokot rozes, to 7 gadus vēlāk atrada un uzvilka viņai atpakaļ pirkstā. Nu tas karājas man ķēdītē tuvu pie sirds.

Laikos, kad mūsu smadzenes darbojas kā interneta pārlūks, kurā ir atvērti vismaz desmit lodziņi, no kuriem divi ir “uzkārušies”, un visam fonā vēl nezin no kurienes skan mūzika, ir ļoti svarīgi atrast veidu, kā visu šo trakomāju reizi pa reizei apklusināt un izslēgt. Diemžēl, piedzimstot mums netika izsniegta vadības pults un arī šim nolūkam paredzēta manuāla poga nekur nav pieejama. Par laimi, šķiet, mēs paši kaut kā dzīves laikā iemācāmies un atklājam metodes, ar kuru palīdzību, ja ne izslēgt, tad vismaz pieklusināt to visu. Un ļaujiet man izteikt minējumu: šobrīd, kad ārā valda vasara un dārza darbi, gaisā, šķiet, virmo lielāks miers un kopējā gaisotne ir daudz patīkamāka.

Man bija vecāmamma, par kuras veselību un dzīvesprieku varējām pateikties dārzam. Viņa gaidīja pirmos pavasara mēnešus, lai varētu iesēt sēklas un gaidīt pirmos stādiņus. Tā bija viņas motivācija celties no rīta un skriet uz otru istabu skatīties kastītes. Vai ir jau izdīguši? Cik lieli paaugušies pa nakti? Viņa ar tiem runājās un aprūpēja, līdz tie paaugās un bija gatavi uzsākt patstāvīgāku dzīvi siltumnīcā vai dārzā. Dārza darbos viņa spēja visu. Nekas nesāpēja, nebija par smagu, neviens rīts nebija par agru vai vakars par vēlu, lai aprūpētu rozes, dālijas, cīnijas, gurķus, burkānus un vēl simt lietu, par kurām zināja tikai viņa. Kad pienāca rudens, dārzs bija sagatavots ziemas miegam un visi iemarinētie dārzeņi skatījās uz pasauli no burku iekšpuses. Tad viņa salika somu, ietina matu ruļļus, uzvilka savu labāko blūzi un aizgāja uz slimnīcu. Pati aizgāja. Jo pēkšņi viņai sāpēja mugura, bija stīvs kakls, smagums rokā un ... Līdz pienāca pavasaris un viņa pēkšņi atkal jutās ļoti labi.

Man bija vecāmamma, par kuras veselību un dzīves prieku varējām pateikties dārzam.
Viņa gaidīja pirmos pavasara mēnešus, lai varētu iesēt sēklas un gaidīt pirmos stādiņus.

Mana bērnības drauga mamma nu ir uzņēmēja, kurai pieder daudzi uzņēmumi un kura savas dienas pavada, tērpusies kostīmā, staigājot šurpu turpu pa biroju un nemitīgi atbildot uz tālruņa zvaniem. Kad pienāk nedēļas nogale, viņa no Rīgas traucas un savām 120 km attālajām bērnības mājām, lai novilktu visas formālās drēbes un strādātu dārzā. Viņa burtiski ierokas līdz elkoņiem zemē un labsajūtā nopūšas. Un uzstāj, ka būšana dārzā viņai liek aizmirst par biroja darbiem, noņem stresu un piešķir jaunu, spēcinošu enerģiju. Tā viņa vēl joprojām katru nedēļas nogali pavada dārzā un tad svētdienas vakarā ilgi mazgājas vannā, lai atmērcētu zemes pirms iekāpšanas atpakaļ augstpapēžu kurpēs.

Es reiz ierīkoju dārzu uz daudzstāvu mājas jumta Mehiko ar līdzpaņemtajām sēklām no Latvijas.
Ķirbji, gurķi un daudz dažādas puķes. . Puķes, kuras nekad nebija redzējušas Meksikas sauli un tropisko klimatu.

Reiz es dzīvoju vienā no pasaules lielākajām pilsētām un man tik ļoti trūka dabas tuvuma, ka nolēmu ierīkot dārzu uz jumta. No vecāsmammas paņēmu sēklas, paslēpu jakas kabatā, lai lidostā man tās neatņemtu, un iestādīju Mehiko uz jumta. Ķirbjus, kabačus, gurķus un visvisādas puķes. Puķes, kuras nekad nebija redzējušas Meksikas sauli un klimatu. Vai, kā viņām tur patika. Un man patika viņas tur. Zeme zem nagiem un neatmazgājami melnas pēdas. Viss kā īstai modelei pienākas ... Atceros, kā dzīvokļa biedrenes sagaidīja jaunu meiteni mūsu modeļu apartamentos: “Ir vēl Līva. Ja tu redzi meiteni ar zemjainām rokām, tā ir viņa!”

Vispār abi mani vecvecāki bija dārznieki. Viņi audzēja rozes, ko vēlāk pārdeva vietējā tirgū. Vecāmamma, rušinoties zemē, pazaudēja savu laulības gredzenu, bet papus, rokot rozes, to pēc septiņiem gadiem atrada un uzvilka viņai atpakaļ pirkstā. Nu tas karājas man ķēdītē tuvu pie sirds. Pie sirds, kura zina, ka kādu dienu dārzs būs arī manas zāles.