AUTORS LĪVA OLIŅA

Raksta autore tuksnesī, atrodoties nozīmīgajā nometnē,
kurā iemācījās par pareizo zāļu tēju vākšanu.

Daba visspēcīgākā ir ap vasaras saulgriežu laiku, un, lai arī tie ir aiz muguras, pļavas joprojām pilnas ārstniecības augu un tēju. Patiesībā, katru reizi sperot soli pļavā, mēs uzkāpjam kādai dabas medicīnai. Bet uztraukumam nav pamata – zālīšu mūsu dabā ir daudz, un tie ir spēcīgāki nekā mēs domājam – viens mirklis lietus un tie stingri un stalti atkal stiepsies pretī saulei. Tomēr arī zāļu tēju pārpilnība mēdz radīt, ja ne problēmas, tad vismaz jautājumus, jo mēs tak nenesīsim sev līdzi mājās tās visas. Kā tad īsti zināt, kurus august lasīt garajiem rudens un ziemas mēnešiem, līdz pļavas atkal uzziedēs no jauna? Ineteresanti, ka atbildi uz šo jautājumu es atradu tuksnesī, tālu prom no ziemeļu pļavām.

Pievērs uzmanību, daži augi mums kļūst redzamāki kā citi.
Daži piesaistīs manu uzmanību vairāk, uzrunās skaļāk.

Piecus gadus atpakaļ apmeklēju interesantu tikšanos tuksnesī, kur kopā sanāca vairāk kā 200 sievietes no visas pasaules, lai dalītos savā pieredzē un viena otrai ko iemācītu. Viena nedēļa burvīgā sieviešu enerģijā, dziedot pie ugunskura un dejojot zem zvaigžņotas debess. Mēs mācījāmies iekurt ugunskuru, izmantojot tikai dabā atrodamos materiālus, batikojām un krāsojām audumus ar dabas veltēm un veidojām ziedu rakstus un mandalas, lai lūgtu par mātes dabas un planētas veselību. Vienā no šādām dienām es apmeklēju zāļu tinktūru miestarklasi, lai uzzinātu par augu plašāku pielotojumu ārpus manas tējas krūzes. Tomēr, lai ko arī skolotāja stāstītu, manī urdēja tikai viens jautājums. Kā zināt, ko īsti paņemt no pļavas. Un es pajautāju. Skolotāja pasmaidīja, ievilka elpu un noteica, ka es tak pati ļoti labi zinot atbildi. Mūsu ķermeņi zina, ko tiem vajadzēs ziemā. Mēs visi esot saistīti ar dabu un kosmosu, un instingtīvi zemapziņā zinot, kas ar mums notiks un ko mums vajadzēs, lai sevi izārstētu. Un mūsu ķermeņi arī aizvedīs mūs pie pareizajiem augiem, ja vien mēs tajos un savā intuīcijā ieklausīsimies. Viņa ieteica doties uz pļavu un iesākumā vienkārši pabūt tajā, lai sajustu tās enerģiju. Pagulēt zālē un domās lūgt, lai augi atbilt ķermeni. Un es pamanīšot, ka daži augi būs redzamāki kā citi. Daži piesaistīs manu uzmanību vairāk, uzrunās skaļāk.

Es piekrītu, šis stāsts varētu likties mazliet jokains un
diezgan "pa gaisu", ja tā arī tas beigtos. Tomēr tas turpinās.

Pēc tuksneša apmeklējuma es atbraucu uz Latviju, lai svinētu Saulgriežus, un, protams, savāktu zāļu tējas. Kopā ar mammu devos kopš bērnības par tādu kā tradīciju kļuvušo izbraucienu uz dabas pļavām un atsaucu atmiņā visu, ko tālās zemēs biju samācījusies. Pelašķi mani uzrunāja, sarkanais āboliņš izcēlās uz pārējās krāsainās pļavas fona, un raspodiņš man par pārsteigumu arī sauca, lai ņemot to līdzi. Dažas nedēļas vēlāk visur, kur gāju, redzēju vīgriezi. Pagāja gan kāds laiks, līdz es sapratu, ka mans ķermenis vēlas, lai salasu arī to. Bet, kad beidzot to izdarīju, mans zāļu skapītis bija pilns. Paņēmu šīs tējas līdzi uz Meksikas Karību krastiem, kur tobrīd dzīvoju, un, godīgi sakot, par tām aizmirsu. Līdz pāris mēnešus vēlāk nokritu no moča un attapos gultas režīmā. Atcerējos, ka man ir vīgrieze, kas palīdz nomierināties un uzlabo miegu. Vismaz tik daudz par to zināju tajā brīdī. Sāku to dzert vairākas reizes dienā, lai kaut kā sevi noturētu gultā, kas atradās vien 200 metrus no tirkkīz zila un ļoti vilinoša ūdens, ko ieskauj baltu smilšu pludmale. Liels bija mans pārsteigums, kad, meklējot papildus informāciju par vīgriezi, atklāju tā audus atjaunojošās īpašības. Tas bija tieši tas, kas man bija vajadzīgs, lai sadziedētu ādu bez rētām un pēc iespējas ātrāk tiktu atpakaļ pludmalē!

Mūsu pļavas joprojām ir pilnas ārstniecības augu un tēju. Patiesībā, katru reizi sperot
soli pļavā, mēs uzkāpjam kādai dabas medicīnai.

Vienvārdsakot, tajā ziemā man noderēja visas zāļu tējas, ko biju salasījusi. Mani pārsteidza sāpīgas mēnešreizes, kuras remdēju ar raspodiņu, saaukstējos lēkājot pa lietus sezonas peļķēm un dzēru pelašķu tēju, un attīrīju aknas no tropu nevēlamajiem iemītniekiem ar sarkano āboliņu. Vairs neko citu man arī nevajadzēja, tik vien kā sauli un mango augļus!

Lai arī cik daudz jautājumu tev šobrīd rodas, es tevi aicinu doties pļavā un dot šij no
paaudzes paaudzē nodotai praksei iespēju sevi pierādīt! Zaudēt jau nava ko!