Tev arī mēdz negaidīti piezagties tā sajūta, ka nepaspēsi? Un nokavēsi? Un jau pašā jūnija sākumā gribas noraut rokasbremzi līdz atdurei, līdz troses nostiepjas tā, ka teju pārplīst, izņemt pulkstenim baterijas un iemest atvilktnē dziļi zem papīru kaudzes, jo tikai vasarā laiks skrien tā kā vasarā? Bet tik ļoti gribas izdzīvot un izgaršot katru maznozīmīgāko brīdi. Tāda neremdināma vasaras negausība.


Ilustrācija: Marija Groza, 2018.
Katrai sekundei vasarā ir sava smarža, garša un sajūta. Visi zina, kā garšo pirmā sarkanā zemene omes dobē, kā smaržo uzkarsēts asfalts pēc kārtīgas lietusgāzes, cik salds ir sīrupains arbūzs, kas notek gar zodu un cik biezs ir gaiss pērkona laikā, nu tā, ka cirvi var pakārt aiz baltās gaismas šautras.

Ilustrācija: Marija Groza, 2018.
Jūnijs, jūlijs, augusts. Uz trim mēnešiem laižam iekšējo ciniķi vasaras miegā, jo daba un viss pārējais apkārt ir teju uzsprādzis – rozā peoniju mākoņi un jasmīnu kalni smaržo tā, ka noreibst galva un gribas iekrist tajā krūmā un uztaisīt to sasodīto Instagram storiju, lai visi redz, lai visiem degunā iecērtas tā kaifīgi saldā jasmīnu smarža, lai visi pielādē pilnus telefonus, paķer padusēs suņus, bērnus un mīļos, un lai iedod pilsētai atslodzes dienas. Un kas par to, ja arī draudzenei, māsai un populārākajai dāmai interneta plašumos profili teju pušu sprāgst no tām pašām peonijām un jasmīniem, un Aperoliem stilīgākajā bāra terasē. Tu ieliec to kārtējo vienādo bildi un laid savu ciniķi atpūsties.

Vasarā katrs mirklis ir krāsu, saules un piedzīvojumu piesātināts kā vājprātīgi trekns saldējums, kas tūlīt jau nošķebinās, bet ir tik gards, ka nevari apstāties, vai kā melnie ķirši pāraugušu redīsu lielumā, kuras atēdies līdz vēders plīst pušu un nevari pat ievilkt elpu, bet turpini ēst, jo zini, ka jau pēc pāris nedēļām šis atkal būs luksuss, par ko sapņosi turpmākā gada garumā. Nu jā, un visa tā foršuma ir tik daudz, ka ciniķim uz krēsla malas paliek par neērtu.

Jūnijs jau pāri pusei, un liekas, nu nē – viss, vēl viena birojā nosēdēta nedēļa, vēl vienreiz piemiegsi ar aci, trīsreiz apgriezīsies ap savu asi vai nejauši aizmigsi pēcpusdienas saulē, un jau atkal tās biezās jakas, slidenie bruģi un sarkani pārsalušie deguni klāt.

Un tad pienāk Jāņi ar tautastērpiem un estrādes dziesmām, alu un sieriem un veikalā fasētiem salātiem, un būtu taču tik ērti atlaist ciniķim pavadas un ļaut aizauļot, aiz sevis atstājot pakavu nospiedumus kā lipīgā darvā, izbradājot papardes, apdzēšot ugunskurus un svētku prieku cilvēku acīs. Bet tad tu tā padomā – vai tad vasarā tam vispār ir laika?
Un tā īsti nav arī. Ļauj ciniķim atpūsties, tāpat jau viņš atradīs par ko pasmīkņāt arī oktobra lapkritī un janvāra kailsalā. Tā vietā iebrien basām kājām aukstā rasā, ar pirkstu galiem no smilgām notraus saullēkta zeltu, ievelc plaušas pilnas ar mežu, jūru un dabu pilnbriedā. Ļaut retām, smagām lietus pilēm noskalot asfalta putekļus un pilsētas dunu, tur tā stāvi nekustīgi un ļaujies izlīt līdz pēdējai vīlītei, kamēr ūdens izmērcējis ne tikai drēbi, pielipušu pie ādas, bet arī dvēseli – tīru un baltu, izžmiegtu no sodrējiem, tvana un aizmiglotām domām. Ļauj saknēm iestiepties dziļi valgajā zemē un stiep zarus pret austošo gaismu. Vasaras saulgriežiem piemīt kas varens un maģisks, ļauj, lai tas tevi piepilda. Dziedi, dejo, priecājies, mīli. Tieši tik vienkārši un klišejiski, bet īstenībā patiesi un skaisti. Ievelc elpu un izbaudi, notver un saglabā. Tu visu paspēsi. Lai tev negausīgi pilna, smaržīga un bagātīga vasara!

Ilustrācija: Marija Groza, 2018.