Ko nozīmē dot un saņemt Ziemassvētkos? Vai neviltotu prieku acīs iespējams uzšķilt tikai ar sarkanas samta lentes apsietu dāvanu kasti? MADARA zīmola seja Līva Oliņa par bērnību zem eglītes, piedegušiem kāpostiem un maģiskāko nakti gadā.

“Es vēl esmu no tās paaudzes, kurai bērnība iemācīja novērtēt to vienu vienīgo mandarīnu bērnudārza Ziemassvētku eglītes paciņā. Un kā es to eglīti gaidīju! Atceros, kā modināju mammu jau saģērbusies svētku kleitā, uzvilkusi bumbuļu zeķes un sagatavojusi zaķa ausis... Bet mamma tik noteica, ka ir 5:00 no rīta, bērnudārzs vēl esot ciet un visiem zaķiem un kaķiem vēl mazliet jāpaguļ ziemas miegs... Vēl mums bija tāds rūķis, kuru vienmēr sēdinājām zem eglītes. Uz beigām viņam jau krita nost galva, jo kaķis arī viņu mīlēja. Tomēr es ar stieplīti un nikno krievu superlīmi viņu kaut kā saremontēju, jo gribēju, lai rūķis arī nākamgad un aiznākamo gad sēž zem eglītes. Tikko piezvanīju mammai – viņš jorpojām esot, tikai gaidot manu atbraukšanu, lai saņemtu kārtējo atlabšanas operāciju... Cik vien sevi atceros, tad svētki vienmēr ir bijuši par gatavošanos, par to kopā sanākšanu un sabraukšanu, par māju pilnu ar kņadu, koridoru pilnu ar kurpēm un trūkstošiem krēsliem, kur visiem sasēsties.

Viena no spilgtākajām Ziemassvētku atmiņām man ir, kā mēs ar brālēniem un māsīcām pie Berģu krustmātes ripināmies lejā pa sniegotu ezermalas nogāzi. Otra, kā es gaidu, kad brauksim uz Ziemassvētku dievkalpojamu, lai pēc tam brauktu ciemos pie Saldus krustmātes, kur atkal būs pilns koridors ar kurpēm, lielie kārtos galdu, kamēr mēs skriesim no vienas istabas uz otru, laimīgi spiegdami par satikšanos... Vienīgā lieta, ko es neatceros, ka man šie svētki jebkad būtu asociējušies ar dāvanām. Es tiešām neatceros nevienu dāvanu, ko būtu bērnībā saņēmusi....

Vēlāk, paaugoties, katrs aizklīdām uz savu pusi. Kāds apprecējās, kāds pārvācās, un beidzās lielā kņada. Tā katru gadu nepielūdzami pienāca Ziemassvētki, bet manī iezagās tukšuma sajūta par pierimušo kņadu. Kas tie par svētkiem bez jautrībā piedegušiem štovētiem kāpostiem? Kas tie par svētkiem, ja visiem pietiek krēslu pie galda?

Kādus gadus piecus atpakaļ man dzīve uzdāvināja draudzeni un visu viņas milzīgo ģimeni bonusā. Es joprojām atceros tos pirmos Ziemassvētkus, uz kuriem viņa mani pierunāt pierunāja atbraukt. Jo neērti taču tā ielauzties citā ģimenē... Un tur nebija koridorā kurpēm vietas! Tur nebija visiem, kur apsēsties! Tur dāvanu bija tikai pašiem mazākajiem, bet paši lielākie bija vienkārši priecīgi laimē kopā saspiedušies. Es skatījos uz savu draudzeni, kura diriģēja visu to nevaldāmo kori un pēkšņi sevī tik dziļi, dziļi sajutu – šī ir tā maģiskā nakts gadā, kad vēl ciešāk kā parasti tu sanāc kopā ar savējiem, kad rūpējies par sev dārgajiem un neļauj tiem būt vieniem.

Labākā dāvana, ko es jebkad svētkos esmu saņēmusi? Neatlaidīgi telefona zvani, kas man neļāva vienai palikt mājās. Ja Tu zini kādu, kurš iespējams šo laiku pavada vienatnē, piezvani. Zvani tik ilgi, līdz atbild, un runā tik ilgi, līdz pierunā. Tie, kuri ir vieni, nekad neatzīs, cik ļoti alkst tās citiem tik pašsaprotamās kņadas.

LABĀKĀ DĀVANA, KO MĒS VIENS OTRAM VARAM UZDĀVINĀT,
IR KOPĀ BŪŠANA SVĒTKU LAIKĀ.

UN TICI MAN, TEV APKĀRT IR KĀDS, KURAM TĀ BŪS
PATI NEPIECIEŠAMĀKĀ DĀVANA ŠAJOS SVĒTKOS!"